Kādēļ titri nav visām teātra izrādēm?
Vizītkarte
Kultūru baudīt devās: Edīte Brence
Edītes superspēja: Dzirdes traucējumi, lieto dzirdes aparātu
Kultūrvietas nosaukums, adrese: Jaunais Rīgas teātris, Miera iela 58, Rīga
Secinājums par pieejamību: Ja izrādei ir titri - pieejams cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem
Kad notika apmeklējums: Janvāris 2023
Pieredzes stāsts
Esmu teātra cienītāja un cenšos to apmeklēt, ja ir iespēja nopirkt biļeti maksimāli tuvu skatuvei, un tas ir ne tālāk par trešo rindu no skatuves. Tad es varu kaut cik sadzirdēt, nolasīt no aktieru sejām mīmiku un salikt „informācijas bildi” kopā. Izņēmums ir subtitru iespēja, kas nav īpaši izplatīta lieta Latvijas teātros, tad es varētu sēdēt arī tālāk un lasīt titrus.Bet konkrēti šī izrāde ir interesanta ar to, ka notiek krievu valodā un tāpēc ir subtitri! Un es, izmantojot šo iespēju, noriskēju pirkt biļeti septītajā rindā gandrīz pa vidu.
JRT apmeklēju regulāri, un informāciju par biļešu pārdošanu saņemu laicīgi epastā. Tad sākas biļešu medības, jo šis teātris ir salvens ar rekordātru biļešu iztirgošanu internetā. Praktiski ir jāsēž minūte minūtē un jācer, ka “Biļešu Paradīze” „neuzkārsies” un izdosies ko nopirkt. Tas ir jau atsevišķs jautrs piedzīvojums! :)
Izrāde bija krievu valodā, tāpēc šoreiz tika nodrošināti subtitri. Šāda veida pieredze ar subtitriem JRT man bija pirmo reizi. Lieliski, ja varētu šādi skatīties jebkuru izrādi!
Subtitri bija abos sānu ekrānos, un izrādes sākumā bija titri abās valodās (krievu un latviešu). Latviski tie bija skatuves augšā, krieviski - sānos. Kad izrādes ievads bija norunāts, tad titri abos sānu ekrānos bija latviski. Ļoti precīzi un labi saskatāmi.
Tā bija monoizrāde. Teksts bija intensīvs un bagātā valodā, ļoti daudz manas uzmanības tika veltīts TV ekrānam sānos. Man personīgi vieglāk būtu paķert līdz tekstu no augšas un uztvert vizuālo informāciju uz skatuves nekā no sānu ekrāniem. Krievu valoda man ir ļoti vāja, un no septītās rindas es dzirdēju tikai dažas skaņas, ko izrunāja aktrise. Šoreiz subtitri mani izglāba 100%.
Izrāde, protams, ir pārdomu vērta, un šis tas ļoti emocionāli šokējošs, bet tas būtu cits stāsts. Paldies par šo darbu tās veidotājiem un aktrisei Čulpanai Hamatovai!
Varu paslavēt, ka JRT ir vienīgais teātris, kas cilvēkiem ar invaliditāti piedāvā biļetes ar 30 % atlaidi! Biļetes var ērti iegādāties internetā un biļešu kasēs klātienē, ir tikai viena nianse - noķert tās! Domāju, ka JRT biļešu tirdzniecības kasēs nav, ko pārdot. :)
Ja esat nopircis biļeti ar atlaidi, tad nāksies uzrādīt arī invaliditātes apliecību, to labi ir neaizmirst! Par biļetēm asistentiem/surdotulkam nezinu, nav pieredzes, laikam nav atlaides, neredzēju tādu iespēju, internetā pērkot biļeti.
Ieteikumi:
- Subtitri būtiski atvieglo izrādes skatīšanos cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem. Svarīgs ir to izvietojums, lai varētu redzēt gan tekstu, gan uz skatuves notiekošo. JRT izrādei titri bija dēļ valodas tulkojuma. Būtu lieliski ieviest šādus titrus visām izrādēm vai vismaz daļai.
Fotoizstāde no citādāka skatupunkta
Vizītkarte
Kultūru baudīt devās: Laima Helēna Mūrniece
Laimas superspēja: Redzes traucējumi
Kultūrvietas nosaukums, adrese: Mālpils kultūras centrs, Nākotnes iela 5, Mālpils, Mālpils novads
Secinājums par pieejamību: Daļēji pieejams cilvēkiem ar redzes traucējumiem
Secinājums par pieejamību: Janvāris 2023
Pieredzes stāsts
Šogad 14. janvārī es apmeklēju fotoizstādes “Mirklis citur” atklāšanu Mālpils kultūras centrā. Man ir redzes traucējumi, tādēļ izstādes pieredzi atspoguļošu no, pavisam burtiski, citādāka skatupunkta. Esmu viena no izstādes fotomodeļiem, tādēļ e-pastā saņēmu aicinājumu piedalīties. Informācija par izstādi bija atrodama arī Facebook.
Izstāde tapusi, sadarbojoties fonda “Nāc līdzās!” vadītājai Sarmai Freibergai, režisorei Dacei Priedei un fotogrāfei Ievai Benefeldei. Fotogrāfijās redzami jaunieši ar īpašām vajadzībām, ietērpti dažādu gadsimtu apģērbos, un gan teksta, gan audio formātā ir iespējams uzzināt par viņu nodarbošanos, ikdienas grūtībām, sapņiem un lietām, kas iepriecina.
Lai no manas dzīvesvietas Inčukalnā nokļūtu Mālpilī, vispirms ar vilcienu jātiek līdz Siguldai. Tas man grūtības nesagādā, jo ikdienā ar vilcienu braucu bieži. Tad jāpārsēžas autobusā, kas dodas caur Mālpili – tas jau ir mazliet sarežģītāk, jo jāatrod īstā platforma un galu galā jāizkāpj arī īstajā pieturā. Lielākoties starppilsētu autobusos pieturu nosaukumi netiek atskaņoti, tādēļ, braucot jaunā maršrutā, jālūdz šoferim vai citiem pasažieriem, lai atgādina, kad tuvojas vajadzīgā pietura. Vēl var papildus sekot līdzi maršrutam “Waze” aplikācijā. Par laimi, mani uz izstādi un atpakaļ mājās aizved ar auto.
Kultūras centrā es un mani pavadoņi tiekam laipni sagaidīti. Darbinieki mums uzreiz norāda, kur atrodas garderobe un kur – izstāde. Lai nokļūtu izstādē, jākāpj pa trepēm uz otro stāvu. Diemžēl pirmais un pēdējais pakāpiens nav iezīmēti ar koši dzelteno svītru, kas palīdz saprast, kur sākas un beidzas trepes. Nav iezīmēti arī pakāpieni ārpusē pie ieejas durvīm, toties laukumā starp kultūras centru un autostāvvietu – ir.
Izstādē ir mērens apgaismojums – nav tik tumšs, lai būtu grūti orientēties telpā, bet, ja jālasa daudz teksta, apgaismojumu vajadzētu spilgtāku. Fotogrāfijas ir izvietotas vairākos vertikālos stendos. Sākumā samulstu, jo blakus fotogrāfijām neatrodu tekstu ar īsu informāciju par attēlā redzamo cilvēku, bet tad saprotu, ka teksti atrodas stenda otrā pusē. Teksta nav daudz, un, lai gan burtu izmērs ir samērā liels, man ir grūti izlasīt to, kas rakstīts jau nedaudz augstāk par mani (mans garums ir aptuveni 1m un 65cm). Šādās situācijās es mēdzu tekstu nofotografēt telefonā vai planšetdatorā un lasīt tur, palūdzu savam līdznācējam to klusiņām man izlasīt priekšā (jo negribas taču traucēt citus apmeklētājus!) vai arī padodos un nelasu vispār. Ir labi, ja izstādes teksti ir izdrukāti uz lapām vai pieejami bukletā, ko var paņemt rokās un lasīt sev ērtā attālumā, vai arī pieejami virtuāli lasīšanai viedierīcē. Acīm draudzīgāki ir gaiši burti uz tumša fona un fonti bez “ķepiņām” (Arial, Verdana u.tml.).
Tomēr lielākā daļa informācijas pieejama audio formātā, kas ir patīkami, jo atslogo acis. Tie ir aptuveni piecas minūtes gari stāsti, ko ierunājuši un ierakstījuši paši fotomodeļi. Lai stāstus noklausītos, nepieciešama viedierīce, jo jānolasa QR kods, lai atvērtu attiecīgo saiti. Ne visi lieto viedierīces, bet izvietot austiņas pie katras fotogrāfijas droši vien nav lēts prieks.
Izstāde ir ceļojoša, tādēļ tās iekārtojums, dizains un telpu pieejamība var atšķirties. Ja ar nepieejamību un attālumu saistītu iemeslu dēļ to neizdodas apmeklēt Mālpilī, tad tas būs iespējams vēl kādā citā Latvijas pilsētā/pagastā.
Ieteikumi:- Labi ir, ja cilvēkam ar redzes traucējumiem ir kāds pavadonis, kas var palīdzēt iepazīties ar jaunu vietu.
- It visur, kur ir kāpnes, tās nepieciešams iezīmēt ar kontrastējošu norādi, lai cilvēki ar redzes traucējumiem varētu atšķirt pakāpienus. Pretēji pakāpieni nav saredzami un ir bīstami pārvietoties pa tiem.
- Teksta salasīšanai būtisks ir gan apgaismojums, gan tā augstums un burtu izmērs. Ja teksts ir pārāk augstu, nav iespējams pieliekties, lai to salasītu.
Paveicās sadzirdēt
Vizītkarte
Kultūru baudīt devās: Edīte Brence
Edītes superspēja: Dzirdes traucējumi, lieto dzirdes aparātu
Kultūrvietas nosaukums, adrese: Splendid palace, Elizabetes iela 61, Rīga
Secinājums par pieejamību: Pieejamība cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem atkarīga no pasākuma formāta un vietas, kuru sanāk ieņemt
Kad notika apmeklējums: Janvāris 2023
Pieredzes stāsts
Jau no bērnības mani saista vizuālā māksla un viss pārējais, kas ar mākslu saistīts. Principā vienīgais mācību priekšmets, kas nekad nebija sagādājis galvassāpes, bija vizuālā māksla. :) Un hobija līmenī šī interese nekur nav zudusi. Tāpat mākslas vēstures jautājumi man ir saistoši.
Par P.Pikaso jau dzirdējis ir katrs, taču šādās lekcijās pastāv iespēja uzzināt ne tikai to, ko sausi apraksta mācību literatūrā vai Vikipēdijas rakstos. Pēc šādām lekcijām var secināt, vai vēlies „rakt” dziļāk un pētīt šo jautājumu pastāvīgi, jo četrās stundās nav iespējams izstāstīt visu ne par mākslinieku, ne par viņa darbiem. Šāda lekcija ir kā viegls iedvesmojošs špikeris, lai orientētos mākslas jautājumos, un es šo iespēju vēlējos izmantot!
Šis bija gadījums, kad informāciju ieguvu sociālajos tīklos (Facebook) nospēlēja veselīgu un izglītojošu lomu. :) Informācija “uzpeldēja”, rullējot FB sleju. Iemetu acis Youtube par pašu mākslas entuziastu, pētnieku un kuratoru – Jāni Borgu. Sapratu, ka viņa balsi varu atšifrēt/sadzirdēt (video rullītis gan bija ar subtitriem), un nolēmu riskēt klausīties klātienē.
FB var piesekot „Jāņa Borga mākslas lekcijas”, biļetes nopirku bezrindas.lv. Par cik man ir dzirdes traucējumi, atlaidi lekcijai nesaņēmu.
Lekcija notika “Splendid Palace” mazajā velvju zālē pagrabstāvā. Kinoteātri atrast nebija problēmu, lekcijas telpu nezināju, to noskaidroju pie bāra letes.
Manā gadījumā nokļūšana līdz pasākumam nekādas problēmas nesagādāja. Ierados laicīgi, jo biļetes ir bez sēdvietu numerācijas, tāpēc sapratu, ka jācenšas ieņemt labāko posteni laikus. :) Tā, lai es būtu pietiekoši tuvu lektoram un varētu sadzirdēt viņa sakāmo.
Šo lekciju apmeklējot, gribētos uzsvērt tikai plusus. Priecājos, ka atradu šo iespēju, saņēmos aiziet. Kāpēc jāsaņemas? Jo skolas solā un arī universitātē bija ļoti grūti dzirdēt skolotājus, lektorus un baidījos, ka te būs tāpat. Bet telpa bija manām ausīm uztverama, J.Borgs nekur pa telpu apkārt neklīda. Sēdēju pirmajā rindā, divu soļu attālumā no lektora, un varēju nolasīt un saklausīt ko runā. Moments, kad mikrofons bija mutei priekšā, varbūt bija tāds „miglas brīdis”, bet principā varu teikt, ka dzirdēju un sapratu visu. Cilvēks ar dzirdes traucējumiem var arī dzirdēt, bet neko nesaprast - neatšifrēt, ko runā pat dzimtajā valodā, ja ir kādi traucēkļi - blakustrokšņi, slikta runātāja dikcija, ja runātāju neredz, klusa balss u.tml. Šoreiz zālē trokšņotāju nebija, es veiksmīgi apsēdos ļoti tuvu lektoram.
Ja man nebūtu dzirdes aparāts, tad šo lekciju es nevarētu baudīt. Tik liels talants, lai 100 % bez skaņas nolasītu cita cilvēka runāto, man nepiemīt. Subtitru, protams, nekur nebija.
Nedzirdīgie cilvēki, kuriem zīmju valoda ir dzimtā valoda, izvēlētos surdotulku pakalpojumu. Ja nedzirdīgo vidū būtu interesentu, kuri vēlētos šādu lekciju noklausīties, es domāju, varētu to noorganizēt. Bet tiem, kuriem zīmju valoda nav dzimtā valoda (es sarunvalodas līmenī esmu to apguvusi), šis variants nederēs. Jo nav jau tā, ka, zaudējot dzirdi, zīmju valoda uzreiz automātiski nāk bonusā. :) Zīmju valoda ir ļoti atšķirīga no verbālās valodas, ar citu gramatiku. Vājdzirdīgie lielākoties izvēlēsies subtitrus.
Es vienīgi varu cerēt, ka nākotnē būs kādas ātras un gudras tehnoloģijas, kuras pilnvērtīgi un gramatiski pareizi subtitrētu runāto tekstu, un tas būtu brīvi pieejams šāda veida lekcijās, teātros un citos pasākumos.
Piebildīšu, ka negribētu lasīt titrus telefona ierīcē, jo - ja kaut kas mani traucēja šajā lekcijā, tad tas bija blakussēdētājas nemitīgais telefons, kurš žilbināja man vienā acī un novērsa uzmanību no galvenā. Ja skatos telefonā, neredzu, kas notiek uz skatuves. Un otrādi.
Ieteikumi:
Par atlaidēm un biļešu politiku cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem ir padomāts reti. Tomēr šī mērķa grupa saskaras ar dažādiem šķēršļiem. Un, ja cilvēkam ir pilnīgs dzirdes zudums, uz pasākumu jāierodas ar surdo tulku.. Vai tulkam, kas veic savus darba pienākumus, ir godīgi pirkt biļeti?
Ikvienā pasākumā, kur ir runājams teksts, ieteikums ir izmantot arī subtitrus. Būtisks ir subtitru izvietojums, lai cilvēks, kas tos lasa, vienlaicīgi redzētu gan titrus, gan uz skatuves notiekošo.
Lai cilvēkam ar nelielu dzirdes zudumu būtu uztverams teksts, ieteikums ir runātājam neaizsegt seju, lai runātais būtu vieglāk uztverams.