Pieejamība ir arī attieksme
Vizītkarte
Kultūru baudīt devās: Diāna Ponaskova
Diānas superspēja: Pārvietojas ratiņkrēslā
Kultūrvietas nosaukums, adrese: M/Darbnīca, Aristida Briāna iela 9, Rīga
Secinājums par pieejamību: Nav patstāvīgi pieejams cilvēkam ratiņkrēslā, bet jauka attieksme
Kad notika apmeklējums: Decembris 2022
Pieredzes stāsts
Esmu cilvēks, kas jau no mazotnes iemīlēja kultūras un mākslas vidi, un ar laiku, arvien vairāk darbojoties tajā un piedzīvojot dažādus notikumus, atklāju - cik liels izaicinājums var būt kultūras un mākslas baudīšana, nerunājot par darba iespējām, īpaši, ja esi cilvēks ar funkcionāliem traucējumiem. Manā gadījumā - cilvēks ar kustību traucējumiem ratiņkrēslā.
Daudzu gadu laikā, nemitīgi saskaroties ar nepieejamu vidi, trepēm, sliekšņiem, šaurām ejām, milzonīgiem kravu liftiem, pagrabu labirintiem u.c. šķēršļiem, lai tiktu vienkārši uz zāli vai aizskatuvē, esmu iemācījusies orientēties un pieņemt lēmumus par pašai drošāko variantu no visiem iespējamiem. Savā individuālajā gadījumā es reizēm ļaujos riskēt un pielāgoties apstākļiem, kurus konkrētā brīdī mainīt nav iespējams.
Kā tas notiek? Piemēram, ar divu stipru vīriešu palīdzību, ļaujot sevi pānest kopā ratiņkrēslu pāri kādai barjerai, vai uznest uz otro stāvu, esot pašai ratiņkrēslā. Ja situācija ir pārāk sarežģīta, tad daudz retāk, bet lūdzu palīdzību pārcelt sevi atsevišķi no ratiņkrēsla. Proti, viens cilvēks klēpī nes mani, otrs - pārnes ratiņkrēslu. Šāds lēmums tiek pieņemts gadījumos, ja ēkā jānokļūst kādā stāvā, ejot pa serpentīna vai ļoti šaurām trepēm, kas ir ekstremālākais nepieejamības veids. Zinu, ka šāds pārvietošanās variants nav iespējams katram cilvēkam ar kustību traucējumiem, jo jābūt lielai drosmei, paļāvībai un atvērtībai ļaut arī pilnīgi svešiem cilvēkiem (ja līdzi nav uzticams pavadonis) sevi aiztikt, pārcelt, pārnest, stumt. Tas noteikti ir jājautā pašam cilvēkam un jārespektē lēmums.
Tā nav, ka savā individuālajā gadījumā, es vienmēr tā priekpilni un pat lepni izvēlos ļauties kādam sevi cilāt, zinot, ka tā būs ātrāk un vienkāršāk. Tā nav, jo man arī var būt bailes, jo riska faktoru ir pārāk daudz. Parasti es cenšos izplānot gan loģistiku, gan izzināt pieejamību pasākuma notikuma vietā (tik, cik iespējams), kā arī pārliecināties, vai būs kāds zinošs cilvēks, kas varēs palīdzēt. Piemēram, aiziet un pasaukt kādu palīgā, vai atrisināt kādus fiziskus šķēršļus. Piemēram, atvērt smagās durvis vai pārcelt galdu, kas nejauši gadījies pielāgotajās labierīcībās, kuras acīmredzot tik reti izmanto, ka tās kļuvušas par noliktavu.
Arī šoreiz mani gaidīja piedzīvojums.
M/Darbnīca ir ļoti atmosfēriska, mājīga un muzikālām noskaņām piepildīta vieta, kurā noris dažādi dzīvās mūzikas koncerti, džemošana (jam sessions), pašmāju solistu solo koncerti brīvā gaisotnē kā starp savējiem. Tā ir radoša vieta muzikāliem lidojumiem divos stāvos. Šoreiz ar draudzeni vēlējāmies apmeklēt Matīsa Čudara un viņa pavadošā instrumentālā sastāva koncertu. Mēs uzzinājām par koncertu no Instagram. Mana draudzene apņēmās nokomunicēt ar M/Darbnīcu jautājumus par vides pieejamību, lai saprastu, kā mums abām plānot vakaru. Diemžēl pasākuma vieta vairākas dienas neatbildēja uz ziņām Facebook lapā; manis atrastie telefona numuri arī neatbildēja. Tā kā manai draudzenei bija paša mākslinieka kontakti, tad viņa rakstīja viņam pašam. Matīss laipni atbildēja, ka noskaidros par pieejamību, un paziņoja, ka koncerts notiks otrajā stāvā, uz kuru nokļūt viņš pats personīgi apņemas palīdzēt, pat līdz galam vēl nezinot, kā tieši. Es nojautu, ka mani varētu gaidīt kādas veco laiku koka trepes uz otro stāvu un ka man noteikti būtu jāsarunā kāds papildspēks Matīsam, lai viņi divatā varētu mani panest. Tā arī notika.
Kad atbraucām uz pasākuma vietu, redzēju M/Darbnīcas terasi, uz kuru žiperīgi uzbraucu pa nelielu uzbrauktuvi. Uz terases bija Matīss, it kā mūs jau gaidot - tā mēs ar draudzeni smaidot nospriedām. Es palūkojos uz galveno ieeju un sapratu, ka arī pirms tās ir vairāki pakāpieni, lai tiktu iekšā. Matīss piedāvājās uzreiz palīdzēt, taču, izstāstot manis celšanas konceptu, viņš devās meklēt sev palīgā kādu tehnisko cilvēku. Kad mani iecēla iekšā, redzēju cik skaisti iekārtota pirmā stāva telpa ar dekorētu bāra leti, piemīlīgiem galdiņiem, neona gaismām, vintāžas stila stāvlampām, svečturiem, augiem uz palodzes un atmosfērisku mūziku fonā, kas radīja īpašu sajūtu par gaidāmo koncertu. Tad mēs ar draudzeni, novērtējot atmosfēru, vaicājām Matīsam, kur mums doties tālāk. Viņš teica, ka tūlīt sarunās bārmeni, kas no otrā stāva nāks palīgā un uzcels mani augšā. Kad ieraudzīju koka trepes, turklāt spirālveidā un ar šauriem pakāpieniem, nodomāju, ka man vēl vairāk jāfokusējas uz ļoti kodolīgām norādēm, kā abiem vīriem mani labāk pārcelt, jo viņu entuziasms un priekpilnā attieksme bija tik dzirksteļojoša, ka varēja arī mani līdz galam nesadzirdēt. Tomēr man izdevās puskliedzošā balsī (jo fonā mūzika, drūzmēšanās) pastāstīt un parādīt veidus, kā mums drošāk pārvarēt šo šķērsli: kā ņemt aiz riteņkrēsla korpusa, no kuriem sāniem un cik augstu uzceļot virs trepēm. Abiem šis bija labs kardio trenniņš, bet man kā parasti - nervu sistēmas tonuss. Zālē mēs bijām pirmās, kas atrada sev ērtākās vietiņas, lai mierpilni baudītu vakaru un labi redzētu uz skatuves notiekošo.
Vēl runājot par pieejamību, labierīcības ir par šauru, lai varētu ērti iebraukt tajās ar ratiņkrēslu. Arī piebraucot pie bāra letes, visdrīzāk bārmenis vai viesmīlis uzreiz neieraudzīs cilvēku ratinkrēslā, jo lete ir pārāk augsta. Šie ir vēl divi aspekti, kurus patstāvīgi un neatkarīgi cilvēkam ratiņkrēslā bez papildu palīdzības paveikt būtu sarežģītāk. Reizēm, piebraucot pie augstas letes, es izstiepju roku augšā un ar pirkstu norādu uz sevi lejā. Mazliet amizanti, bet tas parasti nostrādā. Bet parasti pieklājīgi palūdzu kādam palīdzēt, un visbiežāk cilvēki ir patiesi atsaucīgi, komunikabli un saprotoši. Turklāt pamanīju, ka daudzus iedrošina redzēt dažādību arī tādās kultūrvietās, proti, nākamajā reizē cilvēki kļūst vēl atvērtāki.
Vakars bija izdevies, jo gan pats koncerts, gan satiktie cilvēki, skatuves kolēģi, bija radījuši lielisku piedzīvojumu, atmosfēru un atpūtas brīdi.
Jāpiezīmē, ka arī nokļūšana atpakaļ uz pirmo stāvu bija veiksmīga. Personāls atsaucīgi palīdzēja, pavadīja un arī bija iespēja pašam Matīsam pateikties par koncertu. Neskatoties uz nervus kutinošo nepieejamības pieredzi, arvien pārliecinos, cik liels spēks ir komunikācijā, atvērtībā un elastīgā risinājumu meklēšanā. Varbūt kāds teiks, ka ar mani ir citādi. Jā, ir gan, - esmu miniatūra, viegla un mobila, bet ticu, ka iespēja veidot dialogu par pieejamību, dažādības pieņemšanu, iekļaušanos un iespējām, kā atbalstīt vienam otru, ir katram. Cita lieta - kā mēs katrs pats ļaujamies notikumu gaitām.
Ieteikumi:
- Neizdomāt cilvēku vietā pieejams vai nē, bet informēt par esošo situāciju un ļaut izlemt pašiem. Kādam būs pieņemami, ka tiek nests pa trepēm, bet citam ne, vēl citam tas būs neiespējami dēļ veselības stāvokļa.
- Šis ir piemērs tam, ka vides pieejamība nesastāv no fiziskās vides vien, bet no attieksmes un vēlmes, lai cilvēki patiešām apmeklē kultūras notikumus.
- Pirms palīdzēt cilvēkam ratiņkrēslā, vienmēr noklausīties instrukcijas un ievērot tās!
- Kultūras iestāžu vadītājiem vai pasākumu rīkotājiem justies brīvi komunicēt par reālo pieejamību un neignorēt, vai nekautrēties atzīt, ka pieejamība nav nodrošināta, bet ja persona ar invaliditāti apņemas tomēr apmeklēt pasākumu, ka viņam būs piedāvāta palīdzība, un cilvēki, kuri varētu laicīgi būt nodeliģēti šai atbildībai. Respektīvi, ir skaidrs, ka vide nav perfekti pieejama un uzlabojumi notiek lēnām un ir jāmeklē alternatīvie risinājumi. Kā arī nav pieņemami atteikt pasākuma apmeklējumu dēļ nepieejamas vides.
Klasiskās mūzikas koncerts, uz kuru es tā arī neaizgāju
Vizītkarte
Kultūru baudīt devās: Lība Bērziņa
Lības superspēja: Pārvietojas ratiņkrēslā
Kultūrvietas nosaukums, adrese: Lielā Ģilde, Amatu 6, Rīga
Secinājums par pieejamību: Nav pieejams cilvēkiem ratiņkrēslā
Kad notika apmeklējums: Janvāris 2023
Pieredzes stāsts
Jāatzīst, lai gan es pati veicinu iekļaujošu un pieejamu kultūras vidi Latvijā, kādu laiku biju tā ierakusies darbos, ka aptvēru, ka ilgu laiku neesmu bijusi uz nevienu pasākumu pati. Bet jau kādu brīdi man prātā bija doma, ka vēlos aizdoties uz klasiskās mūzikas koncertu. Tomēr man, tā kā pārvietojos ratiņkrēslā, tas nav tik vienkārši, – nevaru doties uz jebkuru vietu, bet tikai to, kur fiziski tieku iekšā (nešanu pa trepēm vairs neapsveru – tas ir bīstami). Tad nu jāsāk viss no jauna – jāmeklē vieta, kur es tieku iekšā. Tik sen nav būts nekur, ka radās pat mulsums, kur vispār ir pieejams. Jo, diemžēl, no manas pieredzes varu teikt, mēdz būt pieejamas kultūrvietas, kas kļūst nepieejamas. Tad nu sāku ar meklēšanu “Google”, kā jau daudzi dara.
Ierakstīju meklētājā “klasiskās mūzikas koncerts” un atradu vairākus variantus. Koncertzāle “Ave Sol”, Rīgas Doms, Ogres novada Kultūras centrs, “VEF” Kultūras pils, Latgales vēsnietība “Gors”, Balvu Kultūras un atpūtas centrs, Rīgas Latviešu biedrības nams un Spīķeru koncertzāle – šādas opcijas man pavērās. Diemžēl, bieži vien jāizvēlas nevis tas notikums, kas interesē, bet tas, uz kuru es fiziski varu aiziet. Tad vēl, protams, jāsakrīt datumam, attālumam, cenai un tamlīdzīgi.
Cik atceros, “VEF” Kultūras pils, Ogres novada Kultūras centrs un Latgales vēsnietība “Gors” ir pieejami cilvēkiem ratiņkrēslā. Par Spīķeru koncertzāli īsti neatceros, kā tur bija. Latviešu biedrības namā, cik atceros, varēja tikt, bet kaut kāda neērtība tur bija. Jāpārbauda! Pirmais, ko es daru, ieeju mājaslapā un sagaidu, ka tur būs vides pieejamības apraksts. Ieeju Rīgas Latviešu biedrības nama mājaslapā (visas mājaslapas man nav laiks ķidāt) un nevaru atrast informāciju par vides pieejamību. Varbūt tā kaut kur ir, bet tai ir jābūt viegli atrodamai. Man jau galvā parādās daudz jautājumi: Vai tikšu iekšā? Vai būs brīva stāvvieta? Ko darīšu, ja aizbraukšu, bet netikšu.. Vai būs kāds, kam lūgt palīdzību? utt.
Nolemju tomēr ķerties pie pārbaudītām vērtībām. Tātad “VEF” Kultūras pils. Atceros, ka tur bija stāvvieta, uzbrauktuve. Bet iekšā, lai iekļūtu zālē, bija nepieciešama palīdzība. Ieeju mājāslapā. Arī tur neatrodu informāciju par vides pieejamību. Jāsaka, ka bieži vien arī palieku šajā posmā, kur meklēju, vēlos iet un nespēju saprast, tieku tur, vai nē. Tas sāk aizņemt pārāk daudz laika.
Pēkšņi saprotu, ka es atkal izvēlos koncertu pēc notikuma vietas, nevis tā, ko es vēlos. No piedāvājuma mani visvairāk uzrunā Baha “Ziemassvētku oratorija”, kas notiek Lutera (Torņakalna) baznīcā. Tad nu uzdevums tagad saprast, vai tur tieku iekšā. Ieeju mājaslapā, bet vispār nevar atrast informāciju, vai tas attiecas uz koncertu. Nolemju tomēr uzrakstīt epastu un gaidu atbildi par to, vai pieejams. Man vislabāk patīk sūtīt epastu, jo tad man ir pierādījumi ar atbildēm. :) Un cilvēkiem ir laiks padomāt. Nepietiek, ja vaicāju, vai pieejams, jājautā konkrēti – vai nav trepes, pakāpieni un citi šķēršļi, ir pietiekoši platas durvis un tamlīdzīgi, jo ne vienmēr cilvēki saprot, ko nozīmē pieejams cilvēkam ratiņkrēslā. Iz dzīves ir bijis pārāk daudz gadījumu, kad saka, ka pieejams, bet izrādās ne pavisam. Tāpēc man ir jau sagatavots teksts, ko jautāt. Tāpat, zvanot pa telefonu, ne vienmēr saprot, ko es jautāju. Pati reizēm esmu teikusi “Invaļid”, jo cilvēks nesaprot nevienu korekto apzīmējumu un vispār, par ko ir runa.
Man liekas, ka liela daļa cilvēku jau apstātos šajā brīdī, kad ir tik daudz šķēršļu, bet es tiešām gribu aiziet uz to koncertu. :D
Pēkšņi ieraugu, ka “Nāc līdzās” Ziemassvētku koncerts notiek Rīgas Lutera baznīcā! Tad jau jābūt pieejamam! Jo “Nāc līdzās” piedalās arī dalībnieki ar kustību traucējumiem. Vēl viens veids, kā noskaidrot pieejamību, ir apskatīties sēdvietas un biļešu politiku, vai tur kas minēts par atlaidēm/sēdvietām cilvēkiem ar invaliditāti. Šajā gadījumā pie sēdvietām neko nevar manīt, un atlaide arī nav. Tas būtu tāds atvieglojums, ja bilesuparadize.lv būtu norādīta informācija par vides pieejamību!
Nākamjā dienā saņemu laipnu atbildi:
“Sveiki, Lība!
Droši nāciet uz koncertu, bet tad ieeja Jums pa iebraukšanas vārtiņiem un mums ir noteikti brīvprātīgie, kas palīdzēs ar iekļūšanu.
Pakāpienu mums ir gana daudz, bet ir laba apbraukšanas sistēma un uzbraukšanas sliedes pie galvenās ieejas.
Zvaniet man uz xx, un es palīdzēšu iekļūt :)”
Ja godīgi, īsti netieku skaidrībā, tur ir vai nav pieejams, vai es pati tikšu iekšā. Jo par pieejamu es uzskatu vietu, kur varu iekļūt patstāvīgi. “Uzbraukšanas sliedes” man neizklausās labi. Parasti tās ir sliedes, kuras uzmontē uz trepēm, kas ir konkrētā platumā – neder visiem ratiem un nav lietojamas patstāvīgi, reizēm ir pat bīstami stāvas. Nolemju nākamajā dienā zvanīt un noskaidrot konkrēti. Es ceru, ka lielākai daļai ir jau skaidrs, ka man šis aizņem pārāk daudz laika un vienkāršāk būtu neiet. Lai ratiņkrēslā aizietu uz jaunu kultūrvietu, ir jābūt īstam detektīvam un entuziastam. Tāpat jābūt neatlaidīgam un mērķtiecīgam. Un reizēm tiešām uzstājīgam.
Tā kā jau darbadiena beigusies, nolemju tikmēr izmantot kontaktus un noskaidrot par pieejamību baznīcā. Uzrakstu Diānai, kas dzied “Nāc līdzās”. Ta kā arī viņa pārvietojas ratiņkrēslā, viņa man izstāstīs vislabāk, kā tad tur ir. Unnnnn. Es noskaidroju, ka tu viss ir vienās trepēs. Es pat labāk viņiem nezvanīšu un netērēšu savu laiku, bet šo laiku labāk patērēšu jauna koncerta meklēšanai. Iespējams, pēc tam baznīcai nosūtīšu šo rakstu, lai paši izlasa.
Tā nu sanāca saslimt un 3 nedēļas nesanāca piestrādāt pie koncerta atrašanas. Un vairāki, kas bija svētku laikā, tika jau palaisti garām. Nācās sākt meklējumus atkal no jauna. Un iesākumā ļoti cerīgi - atradu Latvijas Simfoniskā orķerstra (LNSO) koncertu Bēthovens un Dvoržāks. Uzreiz sapriecājos, jo tas bija tas, ko meklēju! Un biju gatava pirkt biļetes. Biju pārliecināta, ka pa ausu galam esmu dzirdējusi, ka Lielā ģilde ir pieejama apmeklētājiem ar kustību traucējumiem. Man pat šķiet, ka senāk tur esmu bijusi, bet tas bija krietni sen. Apskatot biļetes, neizdodas ieraudzīt, ka būtu kādas vietas cilvēkiem ratiņkrēslā, neizdodas saprast zāles plānojumu. Nolemju tomēr apskatīties mājaslapā, vai nav kas minēts par vides pieejamību. Un, sev par lielu brīnumu, ieraugu šādu tekstu: “Cilvēkiem ar kustību traucējumiem Lielajā ģildē nav pieejams tehniskais nodrošinājums.” Nav! Šādu tekstu es redzu pirmo reiz. Manuprāt, nav īpaši korekti minēt, ka nav pieejams, ja likums paredz, ka it visam jābūt pieejamam ikvienam. Ka ikvienam sabiedrības loceklim ir vienlīdzīgas iespējas. Šeit nu es padodos. Vismaz pagaidām. Uz klasiskās mūzikas koncertu neiešu kādu laiku. Turpināšu par to sapņot. Un cerams, ka kādu dienu uzduršos piedāvājuma, kur es tīri fiziski arī tieku iekšā. Pārņem nedaudz skumjas, un ir žēl iztērētā laika. Bet tāda nu ir jau mana ikdiena vairāk kā 15 gadus.
P.s. Kosmiskas sagadīšanās dēļ mana vēlme doties uz klasiskās mūzikas koncertu piepildījās un es uz tādu aizgāju martā, kad viesojos ASV. Koncertu apmeklēju Detroitā "Orchestra Hall", kur bija izcili padomāts par vides pieejamību.
Kam vajadzēja būt savādāk:
Ikvienai iestādei vajadzētu savā mājaslapā sadaļā “kontakti” vai “apmeklētājiem” iekļaut īsu vides pieejamības aprakstu. Nav jāmin, ka nav pieejams vai jāpārspīlē, ka ir, ja tā nav. Bet jāatspoguļo reālās situācijas raksturojums. Piemēram, pie ieejas ir slieksnis, durvis ir šauras, lēzena uzbrauktuve un tamlīdzīgi. Jo cilvēku ar kustību traucējumiem vajadzības ir ļoooti dažādas. Ir cilvēki ratiņkrēslā, kas spēj piecelties arī, piemēram, kājās un pārvarēt nelielas distances. Bet pēc apraksta ir jāsaprot reālā situācija uz vietas.
Ļoti atvieglojoši būtu, ja biļešu tirgotāji/biļešu tirgošanas platformas norādītu pie notikumiem, vai notikums ir pieejams cilvēkiem ar kustību traucējumiem, pievienojot nelielu ikonu. Tas ļoti atvieglotu ikdienu, un mēs visi mācītos domāt par vides pieejamību sistēmitiski.
Katrai kultūras iestādei jāizveido ne viens šis reālās vides pieejamības apraksts, bet arī cenu politika. Arī tas liek manīt, ka tiek domāts par pieejamību ikvienam. Jāapsver, vai cilvēkam ar invaliditāti pašam ir atlaide, vai biļete nav jāpērk asistentam/surdotulkam. Tas atkarīgs arī no tā, cik pieejams vai nepieejams ir pasākums.